«Vīrs pārnāk no darba un guļas dīvānā skatīties televizoru, bet es pārnāku no maiņas un skrienu pie plīts. Kāpēc viņa nogurums ir svarīgāks par manējo»
Man reiz sūdzējās kāda paziņa. Un zem šī retoriskā jautājuma noteikti parakstītos miljoniem sieviešu. Pastāstīšu, kā kādā konkrētā ģimenē sieva mēģināja salauzt šo patriarhālo formātu un kas no tā iznāca.
Manai paziņai Sintijai mājās vienmēr smaržoja pēc svaigiem cepumiem. Vīra Edgara krekli mirdzēja baltumā, pat ja pati Sintija tajā brīdī bija pelēka no neizgulēšanās. Viņa strādāja līdzvērtīgi viņam un vēl vilka šo ideālo sadzīvi uz autopilotu. Līdz kādā vakarā viņas galvā atskanēja skaidrs klikšķis. Un viss notika viena ūdens glāzes un pults dēļ, kas gulēja divus metrus no dīvāna. Edgars, kā parasti, atpūtās pēc «smagas biroja dienas». Sintija arī pārnāca no darba — rokās divi pārtikas maisi, kas svēra kā neliels nīlzirgs. Viņa vēl pat nebija paspējusi novilkt kurpes, kad no viesistabas atskanēja slinks:
— Sintij, atnes ūdeni, labi? Un padod pulti, tā tur uz nakts skapīša, man slinkums celties…
Tajā brīdī Sintija saprata: vīram viņa nav mīļotā sieviete un pat ne partnere. Viņa ir ērta «viedās mājas» opcija, kurai vienkārši nav pogas «izslēgt». Tā arī ir tā pati «sadzīves neredzamība»: tevi neredz kā cilvēku, tevi redz kā funkciju. Tavs nogurums viņam ir tikai fons, līdzīgi kā lapu šalkoņa aiz loga. It kā ir, bet netraucē baudīt dzīvi.
Bet jau labu laiku pirms šīs dienas Sintija mēģināja runāt desmitiem reižu. Viņa izmantoja visus padomus no modernajiem žurnāliem: «Es-ziņojumus», uzticības sarunas pie tējas, pat lūdzās. Bet Edgaram šīs sūdzības bija kā baltais troksnis. Zināt, kā vecā ledusskapja dūkšana: sākumā kaitina, bet ar laiku pierodi un pārstāj pamanīt.
Vīrieši virtuozi ieslēdz «sadzīves kurlumu», kad viņiem tas ir ērti. Tiklīdz pasaki: «Esmu nogurusi», viņi dzird: «Atkal viņa kašķējas, jānogaida, kamēr pāries».
Un tad Sintija saprata: ja tekstu nelasa — jāmaina pasniegšanas veids. Vajadzīga pārsteiguma terapija. Viņa to sev nosauca par «spoguļa terapiju». Metodes būtība ir vienkārša līdz neprātam: pārstāt būt par «labo meiteni» un kļūt par burtisku partnera uzvedības atspulgu. Neatriebties, neuzvesties skaļi, neplēst traukus — tas prasa pārāk daudz enerģijas. Vajag vienkārši parādīt viņam viņa paša portretu pilnā augumā.
Viņa gatavojās šim kā disertācijas aizstāvēšanai. Iekšēji viss trīcēja: a ja nu nesapratīs? A ja nu viņš apvainosies? Bet pašcieņa, kas jau bija sākusi pārklāties ar putekļiem zem virtuves tvaiku slāņa, noteikti teica: «Vajag!». Nākamajā dienā Sintija pārnāca no darba pusstundu vēlāk nekā parasti. Viņa speciāli iegriezās kafejnīcā, izdzēra tasi lattes un noskaņojās lomai. Edgars jau bija savā ierastajā «dīvāna sliedē».
— O, atnāci? Kas vakariņās? — atskanēja no istabas sveiciena vietā.
Sintija negāja uz virtuvi. Viņa pat mēteli nenovilka. Iegāja viesistabā, apņēmīgi pastūma malā vīra kājas un klusējot iekrita dīvānā. Tieši viņa komforta teritorijā.
— Sintij, kas tev lēcies? Kaut kas noticis? — Edgars pat novērsās no telefona, tik dīvaina šķita aina: sieva rudens mētelī guļ dīvānā septiņos vakarā.
— Liec mieru, Edgar. Man bija smaga diena. Esmu nogurusi. Es guļu, — viņa atbildēja viņa paša intonācijā, skatoties griestos.
Tālāk — vēl vairāk. Viņa paņēma pulti un uz pilnu skaļumu ieslēdza pašu trokšņaināko un bezjēdzīgāko sieviešu sarunu šovu, kur visi runā vienlaikus.
— Uztaisi klusāk, kur nu tik skaļi! — Edgars sašuta.
— Vai tu neredzi? Esmu aizņemta! Es skatos! — viņa atbildēja, nenovēršot acis no ekrāna.
Tajā brīdī no bērnistabas izskrēja jaunākais dēls:
— Mammu, palīdzi ar algebru, tur uzdevums galīgi nesanāk!
Sintija pat galvu nepagrieza:
— Pieskati bērnu, Edgar. Tas ir arī tavs dēls. Es šodien neesmu pieejama, esmu pārgurusi.
Edgars apsēdās. Tas bija pirmais panākums — viņš ieņēma vertikālu stāvokli! Bet viņš joprojām cerēja, ka tas ir kāds dīvains joks:
— Klau, nu beidz tēlot komēdiju. Ko mēs ēdīsim?
— Nezinu, — Sintija vienaldzīgi paraustīja plecus. — Es domāju, ka vakariņas pašas pagatavosies. Nu, zini, kaut kā materializēsies no gaisa, kā mums parasti vakaros notiek. Tu paskaties, varbūt ledusskapī kaut kas pats ir radies?
Vīrietis, panna un zaudētā paradīze
Edgars pamīņājās, papukstēja par «sieviešu kaprīzēm» un aizgāja uz virtuvi. Ak, tās bija diženās sākuma skaņas. Katlu troksnis (viņš meklēja mazo, bet nez kāpēc atrada tikai čuguna katlu), eļļas čūkstēšana, kaut kādi neskaidri lāsti modernās plīts virzienā. Sintija gulēja un juta, kā iekšienē cīnās «pareizā sieva», kas grib uzlēkt un glābt pannu, un «sieviete, kas pieprasa cieņu». Par laimi, otrā uzvarēja. Pēc divdesmit minūtēm no virtuves sāka nākt kaut kas aizdomīgi piededzis.
— Kāpēc tik ilgi? — Sintija uzsauca no dīvāna, virtuozi kopējot viņa manieri. — Vai tu vari kaut reizi mūžā normāli un ātri pabarot ģimeni? Es te jau sagaidīt nevaru.
Edgars izskrēja no virtuves, sarkans un izpūris:
— Es cepu olu kulteni. Tur viss pielipa, un sāls vispār nav saprotams, kur stāv. Vai tu nevarēji visu nolikt savā vietā?
Sintija mierīgi atbildēja, pat nemainot pozu:
— Pārsālīji laikam. Un vispār, kāpēc virtuvē pēc tevis ir tāds nekārtība? Vai tu nevari gatavot kārtīgi? Mūžīgi pēc tevis viss ir jāpārmazgā…
Tas bija apzināts teksts no Sintijas puses. Viņa paša vārdi, viņa paša mūžīgās pretenzijas, ko viņš viņai gadiem ilgi izteica kā kaut ko pašsaprotamu, atgriezās pie viņa kā bumerangs. Galu galā viņš atnesa viņai šķīvi. Olu kultenis izskatījās pēc apdegušas zoles gabala. Viņš nolika to uz kafijas galdiņa un apsēdās blakus. Istabā iestājās klusums. Tik biezs, ka to varētu griezt ar nazi. Sintija lēnām paskatījās uz viņu un ļoti klusi pajautāja:
— Nu ko, Edgar? Tagad tu saproti, kā tu izklausies? Katru mīļu vakaru desmit gadu garumā. Mēs vienādi nogurstam darbā, bet tev darbs beidzas sešos vakarā, bet man vēl ir otrā maiņa mājās. Tu esi noguris, un es esmu nogurusi. Nogurusi būt par apkalpojošo personālu pašas mājās.
Un kā jums šķiet, vai saprata?
Nē, vēl apvainojās!
Lasi tālāk, lai uzzinātu kā viss beidzās
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
